Pirmais pusgads

2010. gads sākās Spānijā, tātad sākās tas labi. Ierados tur jau nedaudz pirms Ziemassvētkiem un aizvadīju trīs „spēcīgas” treniņu nedēļas. Trupinājums nebija tik intensīvs, jo atgriežoties Latvijā mūs gaidīja pārsteigums – sniegs vēl nebija nokusis! Turpmākos sagatavošanās darbus februāra pusmaratonam turpinājām Rīgas sporta manēžā, riņķojot pa iemīļoto 160m garo aplīti. Izklausījās un likās bezcerīgi, bet 21.2.2010 Veronas pusmaratonā uzrādītais rezultāts liecināja par pretējo – 1.8’32”.

Nedēļu vēlāk startēju Latvijas čempionātā 3000m distancē telpās, kurš kā ierasts norisinājās Kuldīgā. Ņemot vērā neilgo laiku starp abiem startiem, biju apmierināts ar savu rezultātu (8’42”) un izcīnīto 4. vietu.

Pavadīju 160 metros vēl nepilnu mēnesi un atkal devos uz jau zināmo Vidusjūras piekrasti netālu no Barselonas, pa ceļam paviesojoties Spring Cup Dānijā. Šoreiz treniņgrupu pārstāvējām trijatā. Pavadīju tur 3 „ļoti spēcīgas” nedēļas un veiksmīgi atgriezos Latvijā dienu pirms gaisa telpas slēgšanas sakarā ar TO Īslandes vulkāna lietu. Ieguldītais darbs deva savu un dažas nedēļas izbaudīju to ko nebiju jutis gadiem ilgi – formu (iespējams olimpisku). Diemžēl šajās pāris nedēļās nebija iekļautas nevienas sacensības – Latvijā to gluži vienkārši nebija. Sāpes, kuras sākās kā netraucējoša, minimāla diskomforta sajūta kreisajā augšstilbā, bija sākums kam nopietnākam un pilnībā mani pameta tikai nesen. Apmeklēto speciālistu viedokļi bija atšķirīgi un pēc pāris nedēļu ilgiem atbilžu meklējumiem es turpināju iesākto – skrēju (ja to tā var saukt).

Tiomilu nācās pavadīt vientulīgā tumsā, Turun Metsankavijat 3. komandas otrajā etapā, cīnoties par vietu 300niekā.

Nepielūdzami tuvojās 23.maijs un Nordea Rīgas pusmaratons, kuru biju uzstādījis par savu svarīgāko mērķi, taču bija skaidrs, ka ambīcijas būs jāatliek uz nezināmu laiku. Sekojot trenera padomam, tomēr izlēmu startēt un klusībā cerēju atkārtot pagājušā gada sniegumu 1.10’38”, taču biju minūti lēnāks. Jāatzīmē, ka gan laika apstākļi, gan distances plānojums šogad bija nelabvēlīgāks augstvērtīga rezultāta uzrādīšanai. Nedēļu vēlāk, jautrā kompānijā, devos uz Bulgāriju, lai startētu Eiropas čempionātā orientēšanās sportā. Neiedziļinoties nepatīkamajos sīkumos un patīkamajos lielumos, kurus piedzīvojām Primorsko un ceļā uz to, ar saviem rezultātiem biju apmierināts. Biju uzstādījis sev mērķi uzlabot savus labākos sniegumus visās distancēs un tas man arī izdevās. Vienīgo mīnusu pieplusoja tas, ka satraumētā papēža dēļ nestartēju garās distances finālā, lai gan tur būtu stipri jāiespringst, lai uzlabotu līdz šim sasniegto 7. vietu. Tātad sprints 36. vieta, vidējā distance 17. vieta, stafete 13. vieta.

Kā jau katru gadu Jukolas starts pienāca ar neapšaubāmu apņēmību beidzot uzvarēt šo pasākumu. Jāatzīst, ka šis un tas nogāja greizi jau pirms manas došanā distancē, taču arī mans sniegums bija tālu no nepieciešamā un vēl tālāk no ideālā. Prieks par to, ka vismaz pus distanci spēju veikt bez kļūdām apvidū, kurš prasīja nepārtrauktu 100% uzmanību kartes lasīšanai.

Šogad Latvijas lielākajās daudzdienu orientēšanās sacensības norisinājās manā dzimtajā pusē Alūksnē. Jau iepriekš biju nolēmis piepūlēties tikai otrajā sacensību dienā, kad bija iespēja izcīnīt pasaules ranga punktus un oficiāli atlasīties uz Pasaules čempionātu Norvēģijā. Jāatzīst, ka pirmajā dienā ievērojami pārkāpu savu plānu un skrēju diezgan spēcīgi, diemžēl, piedzīvojumu sacīkstēm atbilstošajā distancē, nekļūdījos vien uz četriem kontrolpunktiem līdz ar to arī ātrumam atbilstošs rezultāts izpalika. Otrās dienas distanci veicu godam un izcīnīju otro vietu, deviņas sekundes zaudējot vien Mārtiņam Sirmajam. Trešajā dienā maksimāli koncentrējos uz distances veikšanu bez traumām, bet pirmajā dienā sasistajam ceļgalam, pievienoju arī sapampušu un asiņojošu apakšstilbu.

Bija pienācis laiks pievērsties kādam nopietnākam startam. Latvijas čempionātā vieglatlētikā uz starta izgāju divās disciplīnās 5000m un 3000m distancēs. Pirmajā dienā startēju 5000m distancē. Dienu iepriekš pieteicās viegls saaukstēšanās vīruss, kurš mani godam pavadīja visos 12,5 apļos. Uzrādītais rezultāts bija tālu no plānotā, proti, 15’45”un 7. vieta. Sajūtas dramatiskas-grūtākās 15 minūtes manā mūžā. Otrās dienas 300m pienāca ar ievērojami labāku pašsajūtu un arī uzrādīto rezultātu 8’57” (6. vieta). Nedēļu vēlāk pienāca laiks nākamajiem 5000m, nu jau Prezidenta balvas izcīņā Valmierā. Nedēļas laikā biju ievērojami uzlabojis pašsajūtu un ieguvis nedaudz pašpārliecinātības. Gribētāju nebijām daudz (5 dalībnieki) un neviens negribēja darīt melno darbiņu skrienot pa priekšu. Izņēmums bija Mareks, kurš uzsāka tik agresīvi, ka neviens nesekoja viņa piemēram. Visu distance pavadīju priekšā atlikušajiem trim un sev pateicu, ka neviens no viņiem netiks man garām. Finišs un 2. vieta ar rezultātu 15’15. Ar sasniegto biju apmierināts. Rezultāts nebija graujošs, bet zināju, ka bija maksimāli grūti un es ar to tiku galā. Tiekamies!