Garš ir īstais vārds, lai aprakstītu manu ceļu līdz finišam pasaules kausa posmā Francijā. Izbaudīt skriešanas prieku sanāca ĻOTI reti un tam ir savi iemesli. Pirmkārt mana skriešanas tehnika nebija gatava šādam tipa pārbaudījumam (runa iet par drausmīgo apvidu un skriešanas pamatu, jeb kā Suntila teiktu – awful shit), jo lielāko daļu savu treniņu esmu veltījis asfaltam, lai sagatavotos rudens skriešanas sacensībām. Otrkārt – specifiskā apvidus, sīko detaļu un 1:15000 mēroga savienojums bija visai neizdevusies kombinācija. Pārvietoties nācās uzmanot katru soli un kartei gluži vienkārši neatlika laika. Neesmu veicis savas distances analīzi un nezinu precīzu kļūdās zaudēto laiku, taču 13,6 km distancē pavadītās 2 stundas un 16 minūtes parāda to cik nebija viegli.
Pirms tam apmeklētie apvidi un kartes bija vēl par vienu līmeni sarežģītāki un ar ātrumu bijām uz Jūs. Kontakts ar karti bija “ekstra” un lielāko daļu treniņa pavadīju meklējot ceļu “ārā” no kļūdām.
Pozitīvi ir tas, ka esmu ieguvis to pēc kā braucu – priekšstatu par to kāds būs nākamā gada pasaules čempionāts. Skaidrs ir viens – lai startētu līmenī būs nepieciešams attiecīgs daudzums ļoti specifiska darba un jāspēj pieņemt attiecīgi lēmumi, bet visam savs laiks.
Kopumā es ļoti novērtēju iespēju būt kopā ar komandas biedriem un tiešām izbaudīju pavadīto laiku vareno klanu tuvumā. Laika apstākļi bija mūsu pusē un tas ļāva mums ieraudzīt lielāko daļu tur esošās dabas varenības (īpašs pluss bija kalnu ceļi un aso līkumu pavērtie dabas skati). Paspējām apmeklēt arī daudz dzirdēto Šamonī un izmantojām iespēju (paldies meitenēm par ideju) nokļūt 3845 metru augstumā. Monblāns tikai rokas stiepiena attālumā un visa pasaule pie mūsu kājām. Labāku vietu iedvesmas gūšanai grūti iedomāties un tāpēc es zinu, ka noteikti tur atgriezīšos.
Īpašs paldies Krītiņam numur 1 par šo lielisko iespēju.
Ed
